Zanda Zariņa: Dzīve uz laivas nelielā, slēgtā telpā iemāca ļoti daudz ko
Ceļotāja Zanda Zariņa nu jau bijusi 73 valstīs un izmēģinājusi dažādus sporta veidus gan uz sauszemes, gan ūdenī. Zanda nekad nav mācējusi atslēgt prātu sēžot mierā, bet esot dabā, kalnos, uz vai pie ūdens. Ūdens ir Zandas meditācija.
Pēc Tava Instagram profila redzams, ka esi aktīva dzīvesveida piekritēja, kā arī daudz pavadi laika uz ūdens! Vai tomēr ir kas tāds no ūdens sporta aktivitātēm, ko vēl neesi izmēģinājusi?
Jā, ūdens, tāpat kā kalni, ir mana stihija, tāpēc esmu ļoti priecīga, ka mums Latvijā ir tik gara un skaista krasta līnija, kur baudīt visdažādākos ūdens priekus. Es saku, ka jūra ir mana baznīca un meditācija vienlaikus, tāpēc no ūdens sportiem esmu izmēģinājusi un piekopju tiešām daudz – burāju, kaitoju, veiksērfoju aiz veika laivas pa vilni. Šie trīs ir mani favorīti.
Man ir arī niršanas sertifikāts, lai gan ar to pagaidām esmu nodarbojusies tikai ārpus Latvijas, ļoti patīk peldēt, augstskolā pat trenējos peldēšanā, snorkelēju, supoju, veikoju arī veikparkos un ar veika dēli, esmu mēģinājusi ūdensslēpes, sērfot, raftingu, braukusi ar gumijas laivām un kaijakiem, bijusi kanjoningā, upingā jeb pargājienā pa upes gultni, šovasar pirmo reizi pamēģināju bodyboarding jeb šļūkšanu pa upes straumi Salacā.
Esmu arī nogājusi praktiski visu Latvijas, Lietuvas un daļu arī no Igaunijas krasta līnijas. Tajā skaitā vienu no grūtākajiem pārgājieniem Kolka-Dubulti.
Ziemā nodarbojos ar snowkite uz aizsalušiem ezeriem ar slēpēm vai snowborda dēli un kaitu, pagājušajā ziemā pirmo reizi izmēģināju arī ar slidām. Pamēģināju arī nordic iceskating jeb slidošanu pa ļoti plānu un caurspīdīgu ledu pa ezeru. Te gan nepieciešama piesardzība un zināšanas, ko darīt, ja sanāk ielūzt.
Tie, ko man gribētos apgūt tuvākajā nākotnē ir kaitbords un veiksērfs ar foila dēli. Neesmu mēģinājusi vindsērfingu, bet tas laikam mani arī neinteresē.
Kurš no ūdens sporta veidiem Tev ir pats tuvākais? Kad to pirmo reizi izmēģināji?
Tuvāko grūti izvēlēties, bet, ja jāizvēlas viens, es droši vien balsotu par kaitbordu, jo tas katru reizi ir citādāks – mainās gan vēja, gan ūdens seguma apstākļi. Sāku kaitot pirms kādiem 10 gadiem Rodas salā Grieķijā, kopš tā laika esmu kaitojusi visdažādākajās pasaules jūrās un okeānos un ceru, ka vēl daudz jaunas pieredzes man priekšā.
Mīļākās kaitborda vietas Latviijā man ir Pāvilosta un Sārnate, principā viss Rietumkrasts Lielākie viļņi (ap 4m) piedzīvoti kaitojot Baltijas jūrā Klaipēdā. Vienmēr pret jūru izturos ar cieņu un pietāti, izvērtēju riskus un parasti nekad neeju kaitot viena.
Ko Tev vispār nozīmē būt pie ūdens?
Tā ir mana meditācija. Es nekad neesmu mācējusi atslēgt prātu sēžot mierā, bet esot dabā, kalnos, uz vai pie ūdens. Tas ir mans veids, kā atslēgt prātu, izvēdināt galvu, pabūt ar sevi, sakārtot domas, reizēm gūt adrenalīnu, pavadīt laiku ar draugiem, uzlādēt baterijas un gūt dzīvesprieku. Katram ieteicams atrast savu sporta veidu, tam nav obligāti jābūt nekam ekstrēmam. Arī pastaiga gar jūru dod vairāk kā jums varētu likties. Pamēģiniet!
Vai vienmēr esi interesējusies par ūdens aktivitātēm vai arī tas ir noticis tikai nesen?
Jūra un ūdens man ir mīļa kopš bērnības, jau tad dzīvojos pie tās stundām. Peldēt man 5 gadu vecumā iemācīja ome un kopš sevi atceros, vienmēr esmu bijusi mazā “ūdenszāle”. Gadu gaitā ar ūdeni saistītās aktivitātes palika arvien vairāk. Reizēm ir tā, ka hobiju un vēlmju ir vairāk kā laika. Tad ir jāizvēlās prioritātes un laikapstākļiem piemērotākā aktivitāte.
SeaClub mājaslapā pieejama informācija ne tikai par ūdens sporta iespējām Baltijas reģionā, bet arī par ostām. Kāda ir Tava pieredze ar burāšanu?
Ar burāšanu nodarbojos pēdējos 4 gadus. Tas sākās pavisam nejauši un apstākļu sakritības pēc, lai gan pirmo reizi ar burāšanu saskāros jau pirms kādiem 8 gadiem, kad mērķtiecīgi nolēmu to izmēģināt un piedalījos kā apkalpes loceklis burājienā no Fidži salas uz Jaunkaledoniju.
Apliecību motorizēto atpūtas kuģu vadīšanai, kuru garums nepārsniedz 12 metrus, ieguvu pirms kādiem 3 gadiem, kad devos uz Karību salām. Starptautiskā atpūtas kuģu vadītāja apliecību (ICC), kas ļauj vadīt buru un motorizētos atpūtas kuģus, kuru garums nepārsniedz 24 metrus, sāku kārtot iepriekšējā vasarā. Teorijas eksāmenu jau nokārtoju, jūras jūdzes pēdējos gados man sakrātas jau gana daudz, palicis tikai nokārtot praktisko eksāmenu, ko plānoju izdarīt šovasar.
Pēdējos gados esmu sākusi piedalīties arī burāšanas sacensībās tepat Baltijas jūrā ar buru jahtu “Filias”. Mums ir fantastisks kapteinis, no kura varu daudz mācīties, un komanda, kas māk ne tikai mobilizēties stresa situācijās, bet arī labi pasmieties un pavilkt viens otru uz zoba. Tāpat arī draugiem ir buru laivas un ar prieku piedalos brīvdienu izbraucienos vai burājienos Baltijas jūrā.
Kā izlēmi dzīvot uz jahtas Karību salās un kā tur nokļuvi?
Var teikt, ka Karību salās nokļuvu apstākļu sakritības pēc, jo mans bijušais dzīvesbiedrs bija kapteinis, kam kopā ar biznesa partneriem piederēja lielākais buru katamarāns, kas bija custom built projekts – 65 pēdas garais “Wild Cat”.
Ar “Wild Cat” gan vizinājām klientus plezīra braucienos tepat Latvijā, gan divas sezonas devāmies no Rīgas pāri Atlantijas okeānam uz Karību salām, kur arī piedāvājām čarteru braucienus jeb “all inclusive” brīvdienas uz klāja gan latviešu, gan ārvalstu klientiem. Pirms pandēmijas katamarānu izdevās veiksmīgi pārdot, bet tā bija lieliska pieredze, ar daudz piedzīvojumiem, pārbaudījumiem un mācību stundām, par ko esmu pateicīga.
Kas bija svarīgākā atziņa, ko ieguvi, dzīvojot uz jahtas Karību salās?
Dzīve uz laivas nelielā, slēgtā telpā iemāca ļoti daudz ko. Arī burāšana pāri okeānam, neredzot krastu tik ilgi, liek paskatīties uz lietām no citas perspektīvas. Protams, ļoti svarīgs šajos apstākļos ir komandas gars un savstarpējās attiecības uz klāja. Ir jāmācās pieņemt, ka uz laivas ir sava hierarhija un kapteinim vienmēr ir taisnība. Jābūt skaidri sadalītām atbildībām un pienākumiem. Apstākļi ne vienmēr ir mierīgi un saulaini, kādam vienmēr ir jābūt nomodā un jāsēž pie stūres arī naktī, aukstumā, lietū un vētrās. Ir sadalītas maiņas jeb grafiks, kad vari gulēt un kad jābūt ierindā. Un tur atkāpes no grafika nav iespējamas.
Sapratu, ka man kā aktīvam un sociālam cilvēkam īsāki pārbaucieni noteikti ir sirdij tuvāki, nekā garie, bet kopumā šis dzīvesveids man patīk un, kas to zina, varbūt tas ir labākais veids, kā pavadīt vecumdienas!
Ja es būtu zinājusi par šo industriju, kad biju jaunāka un apceļoju pasauli backpackingā, tad noteikti būtu sākusi to daudz agrāk, jo, manuprāt, tas ir brīnišķīgs veids, kā apceļot pasauli, daudz iemācīties un vienlaikus labi nopelnīt. Protams, kā visam, arī šim darbam ir savi plusi un mīnusi – daudz esi prom no saviem mīļajiem, to ir grūti savienot ar attiecībām un ģimenes dzīvi.
Kas bija lielākās grūtības, ar ko nācās saskarties, dzīvojot uz jahtas?
Man diemžēl bija diezgan konstanta jūras slimība. Varbūt ne pašā smagākajā formā, bet, kad apstākļi kļuva skarbāki, jutos diezgan slikti – nespēks, slikta dūša, vēlme būt guļus stāvoklī, kas ne vienmēr bija iespējams, jo pienākumi nekur nepazūd. Lēnām un minimāli organisms pielāgojās, bet īsti savā ādā es nejutos. Tā kā tajā laikā tas bija mans dzīvesveids un uz laivas burtiski nodzīvoju pusotru gadu, tad nolēmu nekādas tabletes vai citus līdzekļus pret jūras slimību nelietot, nācās mācīties ar to sadzīvot. Jā arī, esot Rīgā, vienu vasaru dzīvokli atstājām īrniekiem un paši dzīvojām uz laivas. Tiesa katamarāns bija ļoti plašs un komfortabls ar visām ērtībām.
Vēl viena lieta, ko es tagad noteikti darītu savādāk – kārtotu tiesības un apgūtu burāšanu pirms došanās pāri okeānam. Pirmkārt, tas palīdzētu izprast vairāk lietas un ātrāk praksē papildināt to, ko apguvu teorijā. Otrkārt, lai gan mans bijušais dzīvesbiedrs, manuprāt, bija un ir viens no labākajiem un pieredzējušakajiem Latvijas jaunās paaudzes kapteiņiem, es ticu, ka jebkuru sporta veidu labāk apgūt kāda cita vadībā, jo savstarpējām pāra attiecībām tas noteikti nenāk pa labu, neatkarīgi vai tā ir burāšana, vai kaitbords, vai kas cits
Labākā lieta, ko esi atklājusi esot uz jahtas vai nodarbojoties ar ūdens sportu?
Tā ir fantastiska pieredze, neskaitāmas neaizmirstamas atmiņas, piedzīvojumi un sapņu piepildījumi, kuras visas noteikti te nespēšu uzskaitīt, bet varu padalīties ar dažām.
Noteikti viens no laimīgākajiem manas dzīves momentiem bija pirms pāris gadiem Gvadalupes salā Karībās, kad stāvējām kādā nelielā līcī uz enkura un ap mūsu laivu sāka lēkāt delfīni. Tādu skatu, ja godīgi, bijām redzējuši gana bieži, lai gan tas nekad neapnīk. Šī bija pavisam cita, nākamā līmeņa pieredze, kas līdz šim bija tikai sapņos rādījusies un šķita nereāla. Visu dienu līdz spēku izsīkumam peldējos ar delfīniem savvaļā. Tie ar mani spēlējās, riņķoja apkārt un, varētu pat teikt, ka dejoja zem ūdens. Viņi nemuka prom, bet atgriezās atkal un atkal! Man tas likās tik neticami, ka viņi nebaidās un rotaļājas. To laimi nevar aprakstīt vārdos!
Tāpat planktona mirdzēšanu nakts vidū okeānā, viļņiem sitoties pret katamarāna klāju. Zvaigžņotajām naktīm, neskaitāmajiem mēness un saules rietiem un lēktiem. To adrenalīna sajūtu, kad brauc ar kaitu un tev blakus veļas spēcīgs vairākus metrus augsts vilnis – jo īpaši augsts adrenalīns bija Domenikānas salā, kur viļņi lūza uz rifa, kas nozīmē to, ja nokrīti, tas var beigties nelāgi. Esmu bijusi arī Jaunzēlandē augstākajā ūdenskritumā, kurā laiž raftingā neprofesionāļus. Momentā, kad laiva atrodas pilnībā slīpi un ir skaidrs, ka piezemējoties visi no tās izlidos, adrenalīns ir diezgan augsts.
Zemūdens pasaules skaistumu, ko atklāj tikai ienirstot, arī vārdos grūti aprakstīt. Esmu nirusi gan Lielajā Barjerrifā Austrālijā, gan daudzās citās pasaules malās, gan snorkelējusi ar Vaļhaizivīm Filipīnās. Man skaistākā zemūdens pasaule tik un tā liekas Sarkanās jūra, varbūt tāpēc, ka tur ieniru pirmo reizi. Bet tikpat lielu gandarījumu man sagādā pārgājieni gar mūsu mīļo Baltijas jūras krastu. Esmu nakšņojusi gan Veczemju klinšu alās, gan šūpuļtīklā jūras krastā. Ar draugiem ar laivu esam devušies ekspedīcijā uz Kolkas bāku, sagaidījuši saullēktu Cenas tīrelī pasakainas rīta miglas ielēkumā, burājot apguvuši Baltijas jūras Igaunijas, Somijas un Zviedrijas salas.
Tie visi ir bijuši patiesi maģiski mirkļi. Šīs atmiņas ir lielākā dāvana un laime, ko man neviens nekad neatņems.
Ko Tu ieteiktu tiem cilvēkiem, kas baidās izmēģināt to, kā ir būt uz ūdens?
Vajag būt piesardzīgiem, izvērtēt riskus, izturēties pret jūru ar cieņu un pietāti. Apgūt lietas profesionālu instruktoru pavadībā, taču baidīties pavisam noteikti nevajag. Vajag atrast to, kas Tevi uzrunā un pamēģināt!
Ja izrādīsies, ka tas nav īsti Tavs, tad mēģini ko citu, līdz atrodi savējo! Tici man, Tu nenožēlosi!
